Katrā mājā ir priekšmeti, kas it kā elpo siltumu un nes sevī ko vairāk par vienkāršu ērtību vai skaistumu. Vecmāmiņas vienmēr teica: “Tas, kas mājā stāv – tas arī dzīvo. Bet tas, kas dzīvo – tas ietekmē”
Un patiešām, jau sen ir pamanīts: dažas lietas apgrūtina, it kā uz dvēseles būtu uzgūluši putekļi, bet citas – gluži pretēji, it kā pamudina uz prieku, atbalsta un iedvesmo. Tajā ir kaut kas iracionāls, nepierādāms, taču ļoti cilvēcisks. Pat tagad, kad pasaule ir kļuvusi racionālāka, cilvēki joprojām izrotā telpu ar sīkumiem, kas rada “pareizās” enerģijas sajūtu.
Kā teica Karls Jungs: “Simboli ir valoda, kurā ar mums runā bezapziņa.” Un reizēm tieši simboli mājās izrādās svarīgāki par jaunām ierīcēm.
1. Pakavs – zīme, ka mājās ir labums
Droši vien nav atpazīstamāka simbola par pakavu virs durvīm. Ciematos to kāra kā talismanu: ticēja, ka tas pasargā no skaudīgiem skatieniem, sliktām domām un nejaušām nelaimēm.
Sava loma bija pat formai: loks ir līdzīgs kausam, kas var “uzkrāt” laimi. Tāpēc arī vienmēr par to diskutēja: jākarina ar galiem uz augšu – lai veiksme “uzkrātos”, ar galiem uz leju – lai “dalītos ar viesiem”. Senatnē, pirms pakava piekāršanas, to iznēsāja pa istabām, it kā savācot pavarda silto enerģētiku.
Mūsdienās maz kurš tam tic, taču, ieraugot sarūsējušu, bet stingru pakavu virs durvīm, kļūst nedaudz mierīgāk: it kā māja būtu aizsargāta, it kā tajā būtu saglabājusies saikne ar pagātni.
2. Gultas veļa – ne tikai miegam, bet arī mieram ģimenē
Šķietami vienkārša lieta – audums, zem kura mēs guļam. Taču vecmāmiņas tam pievērsa īpašu uzmanību. “Kā aizmigsi – ar to arī pamodīsies,” viņas teica. Dabiski audumi, kokvilna, lins, maigi raksti – tas viss tika uzskatīts par rūpju simbolu. Īpaši mīlēja punktiņu rakstu: mazie punktiņi it kā savāca mieru un mājīgumu vienā kopainā.
Gultai jābūt svaigai un izgludinātai. Ne tikai tīrības dēļ, bet lai cilvēks gultos ar sajūtu, ka viņu gaida miers. Galu galā miegs aizņem gandrīz trešdaļu dzīves. “Miegs ir labākais palīgs,” teica Servantess. Un tā ir taisnība: kāda starpība, kādas tapetes ir istabā, ja gulta ir nepatīkama pieskārienam? Tieši tā sniedz to klusumu, kas dziedē.
3. Ziloņu figūriņas – stabilitāte un gudrība
Kādreiz šķita: zilonīši uz plauktiem ir tikai mode. Bet, ja pajautāsiet vecākajai paaudzei, atbilde būs citāda. Zilonis ir atbalsta un miera simbols. Vientuļiem cilvēkiem tas it kā dāvā pārliecību un klusu prieku, bet ģimenei – palīdz uzturēt saskaņu, lai sīki strīdi negrautu mājīgumu. Galvenais nosacījums – snuķim jābūt paceltam uz augšu. Tika uzskatīts, ka tā ir laimes un izaugsmes zīme.
Tajā ir kaut kas aizkustinošs: maza statuete ar gudru izskatu, it kā atgādinājums, ka gan spīts, gan pacietība arī ir daļa no spēka.
4. Dzīvo ziedu pušķis – pateicība par dzīvību
Svaigi ziedi maina telpu. Pat ievārījuma burkā tie izskatās kā svētki. Ar tiem istaba kļūst citāda: gaišāka, maigāka, priecīgāka. Konstantīns Paustovskis rakstīja: “Ziedi ir paradīzes atliekas uz zemes.” Un grūti nepiekrist. Ziedi atgādina par to, ka pasaule tomēr ir skaista, pat ja aiz loga ir lietus un nogurums.
Vecmāmiņas mīlēja mājās likt lauku ziedu pušķus: margrietiņas, rudzupuķes, vārpas. Viņas ticēja, ka tas atnes vienkāršu, zemes laimi. Tagad mode diktē rozes vai orhidejas, bet pietiek uz galda uzlikt margrietiņu pušķi – un uzreiz rodas tā bērnības un īsta mājīguma sajūta.
5. Aromāti – mājas dvēsele
Smaržas paliek atmiņā spēcīgāk nekā vārdi. Dažreiz pietiek ieelpot pīrāgu vai svaigas veļas aromātu – un cilvēks acumirklī pārceļas bērnībā. Tika uzskatīts, ka katrai mājai ir savs “aromātiskais sargs”. Tējas koks, citruss, rozmarīns, jasmīns – mīlestībai.
Kāds aizdedzina aromātiskos kociņus, kāds – sveces, kāds vienkārši žāvē apelsīnu miziņas uz radiatora. Bet būtība ir viena: smarža nav sīkums. Tā rada noskaņojumu un it kā saka: “Šeit tevi gaida.”
6. Ūdens – dzīvā plūsma
Ar ūdeni vienmēr saistīja atjaunošanos. “Stāvošs ūdens – sastingumam, tekošs – brīvībai,” teica vecākie. Tāpēc daudzi mājās lika akvārijus vai mazas strūklakas. Pat vienkārša bļoda ar ūdeni stūrī tika uzskatīta par attīrīšanās zīmi. Galvenais – mainīt to katru dienu, lai mājā “neiestāvētos” enerģija. Tajā ir arī praktiska nozīme: tekoša ūdens skaņa nomierina. Tā ir līdzīga dabas čukstam, atgādinājumam, ka viss plūst un viss mainās.
7. Monētas – cieņas zīme pārticībai
Austrumos ir tradīcija izlikt monētas mājas stūros – bagātībai. Mūsu vecmāmiņas darīja vienkāršāk: lika vāzīti ar monētām redzamā vietā. Tā nav maģija, bet gan drīzāk cieņa pret naudu. To neslēpt, nekaunēties, bet pateikties. Galu galā nauda mīl kārtību un uzmanību. Simboliski, ka monētas bieži lika skaistās burkās vai traukos. Tā bija zīme: “Mēs pieņemam pārticību un sargājam to.”
8. Saulainie augļi – āboli, apelsīni, citroni
Augļi uz galda – tā ir dzīvība, veselība un svētki. Austrumos apelsīns tika uzskatīts par bagātības simbolu. Bet pie mums teica vienkāršāk: “Gribi, lai mājās nebeidzas prieks – turi ābolus redzamā vietā.” Āboli, citroni, apelsīni – paši par sevi ir saulaini augļi. Tie priecē aci pat tad, ja diena ir pelēka. Īpaši skaisti ir tad, ja tie guļ caurspīdīgā vāzē, it kā mazi gaismas gabaliņi.
9. Sveces – uguns spēks
Aizdegta svece padara vakaru īpašu. Pat pati vienkāršākā, bez smaržas, rada svētku sajūtu. Uguns tika uzskatīta par attīrošu stihiju: “Izkliedē tumsu ne tikai istabā, bet arī dvēselē.” Ne velti sveces aizdedzināja svētkos, lūgšanās, klusuma brīžos. Pat tagad, kad elektrība ir pieejama visur, svece paliek siltuma simbols. Tās gaisma ir maigāka, tuvāka, cilvēcīgāka.
10. Zvaniņš – sīkums ar raksturu
Šķiet, ko gan var mainīt mazs zvaniņš? Taču senatnē ticēja: tā skaņa aizdzen ļaunumu. Katrai mājai varēja būt “sava” skaņa. Cilvēki neizvēlējās zvaniņu nejauši: klausījās, līdz atrada to, kas ir “tuvs sirdij”. Ar to sagaidīja viesus, zvanīja stūros, attīrīja telpu. Un vēl joprojām melodisks skanējums spēj pārsteidzoši atsvaidzināt atmosfēru.
11. Sarkanu diegu kamols – veselības aizsargs
Sarkanas krāsas vilna vienmēr tikusi uzskatīta par aizsardzību. Kamoliņu slēpa skapī vai zem spilvena, lai mājās “nebeigtos spēki”.
Tas bija vienkāršs, bet spēcīgs simbols. Sarkanā krāsa – dzīvības, uguns krāsa. Tā vienmēr asociējusies ar enerģiju un izturību.
12. Dzintars – saules akmens
Dzintaram ir īpaša enerģētika. Tajā ir it kā sastingusi saule. Ne velti Plīnijs Vecākais rakstīja: “Dzintars – tās ir saules pilītes.” Dzintars mājās tika uzskatīts par siltuma sargu. Akmeņus lika vāzītēs, nēsāja kā rotaslietas, lika figūriņas. Tas it kā uzsūca sevī gaismu un atdeva to saimniekiem.
Katra māja nav tikai sienas. Tas ir saimnieku dvēseles atspulgs. Un arī lietas tajā dzīvo – vienas palīdz, citas velk uz leju. Simboli, ko nodevušas vecmāmiņas, ir vērtīgi ne tikai kā talismani. Tie nes sevī atmiņas, siltumu un to vienkāršo gudrību, kas nenoveco.
Lai katrā mājā ir vairāk lietu, kas priecē, iedvesmo un sniedz sajūtu, ka dzīve turpinās. Ko jūs vēl pievienotu? Dalieties komentāros!
